Karnevāla vēsture

Mākslas akadēmijas karnevāla paralēlā laiktelpa

SATORI | autors: Andrejs Vīksna

“Pie ieejas būs liels suns ar briesmīgi lielām acīm – tas pils sargs. Biļetes kontrolēs padevīgie velna kalpi, pēc tam viesi, kuri steigā būs aizmirsuši savus kostīmus, varēs tādus saņemt no bagātīgiem Sumpurņa mantas kambariem, jo tas savus viesus mīl pieņemt tikai “viesību” uzvalkos. [..] Blakus telpās divi velni turēs lielu tautisku bļodu, kurā peldēsies skaistas nāras un pasniegs viesiem boli. Pils zāles vidū atradīsies liels, melns katls, kurā virtuves pavārs vārīs garšīgu virumu no kritiķiem un sabiedriskiem darbiniekiem.” [1]

Tradīcija Mākslas akadēmijā rīkot ikgadēju karnevālu dzima 1929. gada 9. februārī, kad desmitos vakarā Virsnieku klubs (tagad tā vietā atrodas Kongresu nams) uz vienu nakti kļuva par “Sumpurņa pils” mājvietu. Jau nedēļu pirms notikuma gatavošanos karnevālam aprakstīja vairāki preses izdevumi, un šajās publikācijās jūtama pārliecība, ka pasākums būs patiesi grandiozs. Tā arī bija – kaut gan “Sumpurņa pils” ieejas biļetes maksāja sešus latus, ziņkārīgo netrūka, un tiek lēsts, ka pirmos Mākslas akadēmijas karnevālus apmeklēja ap tūkstoš cilvēku, tai skaitā arī tādas ievērojamas personas kā tā brīža Latvijas premjerministrs Hugo Celmiņš un vairāki Saeimas deputāti. Ik gadu pēc karnevāla tika veidoti īpaši oficiozi žurnālveida izdevumi, kuros mākslinieki un rakstnieki humoristiskā veidā attēloja karnevālā notikušo.

Tiek uzskatīts, ka Mākslas akadēmijas studenti ideju rīkot karnevālu palienēja no Latvijas Augstskolas (tagadējās Latvijas Universitātes), kur ikgadēja tradīcija bija karnevāls “Nakts latīņu kvartālā”, kam Mākslas akadēmijas studenti vairākkārt palīdzēja veidot dekorācijas. Ironiska atsauce uz “Nakti latīņu kvartālā” iepīta arī 1932. gada Mākslas akadēmijas karnevālā “Jo pliks, jo traks”, kur ziedoto mākslas darbu izsoles telpa bijusi nosaukta par “Latiņu kvartālu”. Mākslas darbu izsoles bija nozīmīga pirmskara karnevālu tradīcija, kas mūsdienās diemžēl zudusi. Izsolei mākslas darbus ziedoja gan akadēmijas audzēkņi, gan pasniedzēji, savukārt iegūto naudu izmantoja, lai atbalstītu trūcīgos Mākslas akadēmijas studentus. Ziedotāju interese bijusi ļoti liela – izsolē pie jauniem īpašniekiem parasti nonāca ap divsimt mākslas darbu.

Neiztrūkstoši karnevāla komponenti bija gan maskas, gan grādīgi dzērieni, gan dejas, no tām laikmetam raksturīgākā – lambetvoks. Lambetvoks trīsdesmito gadu beigās kļuva par modes lietu ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē – tā ir deja, kas savu nosaukumu ieguva un kļuva populāra pēc britu mūzikla “Me and My Girl” panākumiem. Dejas parasti turpinājās līdz rīta gaismai – vēl ilgi pēc tam, kad pusnaktī tika noņemtas maskas.

Liela nozīme bija arī dzīvajai mūzikai – 1934. gada karnevālā “Remonts ellē” esot spēlējuši pat četri orķestri, kuriem tika īpaši komponēta fokstrota mūzika. Tie, kam karnevāla dejas togad interesēja mazāk, varēja pārbaudīt rentgena aparāta darbību vai izdarīt dvēseles fotouzņēmumu.


Lai arī šķiet, ka par pirmskara karnevāliem zināms samērā daudz, to gaisotni pa īstam izprast ir grūti, jo no tiem nav saglabājušās fotogrāfijas, ja nu vien kādos personīgajos arhīvos. Nav saglabājušās pat karnevālu dekorāciju skices, kuras parasti divus mēnešus pirms notikuma radīja kāds mākslinieks, bet vēlāk tās realizēja vesela dekorētāju brigāde. Daudzus gadus karnevāla dekorācijas plānoja slavenais Rīgas dendijs Kārlis Padegs, tomēr visas viņa skices gāja bojā 1978. gadā ugunsgrēkā mākslas zinātnieka Jāņa Pujāta dzīvoklī.

Trīsdesmito gadu Mākslas akadēmijas karnevāliem bija krietni augstāks prestižs nekā mūsdienu karnevāliem – tie bija ievērojami sabiedriski pasākumi. Presē atrodami ieteikumi apmeklētājiem jau laikus iznomāt tērpus un rezervēt galdiņus, kas gan nenozīmē, ka šajos karnevālos būtu trūcis izlēcienu: viena no vislabāk zināmajām leģendām ir par Kārli Padegu, kas 1931. gada karnevālā “Rīga dimd” ieradies sērijveida slepkavas Džeka Uzšķērdēja kostīmā.

Jāpiezīmē, ka trīsdesmito gadu Rīgā karnevāli bija ierasta lieta – gan Mākslas akadēmijas, gan Preses karnevāls, jau pieminētā “Nakts latīņu kvartālā” un citi sarīkojumi –, tādēļ uz to norisi rīdzinieki neskatījās ar tik romantiski aizplīvurotu skatienu, kā tas nereti notiek mūsdienās: tolaik netrūka arī kritisku viedokļu. Tā, piemēram, izdevumā “Elegantā Rīga” atrodams šāds komentārs: “Kāds asprātīgs grafiķis nosauca [dekorāciju] stilu “Hoch miserable”. Publikas pietiekoši, bet neviena paša interesanta kostīma. Gara nabadzība kā provinces ballē. Pieklājīgi zīdā bija tērpušās divas trīs maskas, viena melna ar sudrabu, pus ķīnīzeris, pus veneciānietis, un rūtainais Arlekīns, bet idejas, gaumes trūkumu apliecināja “slota”, “Tarzāns”, “bērns autos”. Dāmu “kostīmi” bieži no lēta etamīna, īrēti par pāris latiem.” [2]


Mākslas akadēmijas karnevāli notika līdz 1942. gadam, kad to norisi pārtrauca karadarbība Latvijas teritorijā. Par pēdējo šī posma karnevālu kļuva 1941. gadā organizētā “Spoku stunda”, kas notika jau pēc padomju okupācijas. Karnevālā, kā pieklājas, piedalījās komjaunatnes aģitkolektīvs, arī atspoguļojumā presē ir skaidri jūtama padomju ideoloģijas ietekme: “Komjaunieši kopā ar aktīvistiem gatavojas karnevālam, kas notiks š .g. 15. martā Mākslas akadēmijā. Darba ir daudz, bet rīkotāji apņēmušies: “Mēs veiksim visu laikā, mācības netraucējot, bet mūsu karnevālam ir jāizdodas!” [..] Mistiskais karnevāla nosaukums “Spoku stunda” slēpj sevī antireliģisku nozīmi. Tādēļ arī dekorācijās veidojas antireliģiskas tēmas.” [3]

Mākslas akadēmijas karnevālu tradīciju tomēr atjaunoja jau 1945. gadā. Nākamie karnevāli notika akadēmijas ēkā, nevis Virsnieku klubā kā iepriekš, tomēr greznības un vēriena ziņā tie stipri atpalika no krāšņajām ulmaņlaika ballēm. Padomju prese par šiem pasākumiem nerakstīja, un uz tiem varēja tikt vienīgi ar īpašiem ielūgumiem, tādēļ par šo karnevālu norisi kaut ko uzzināt ir iespējams tikai no tajos pabijušo atmiņām. Pēc tradīcijas pārrāvuma pirmā atjaunotā karnevāla apmeklētāju vidū bija māksliniece Džemma Skulme: “Kurzemē vēl karoja, kad mēs jau Rīgā taisījām lustes. 1945. gada februārī akadēmijā sarīkoja karnevālu. Apkures nebija, šausmīgs aukstums. Lai dabūtu kādu siltumu, zāles vidū nolikām tukšu benzīna mucu, metām tajā iekšā malku un kurinājām. Cauri zālēm no krāsniņām bija izvilkta liela truba, un kāds siltums tādā veidā tika uzturēts. Uz karnevālu sanāca visa Rīgā palikusī inteliģence mākslinieki, aktieri, rakstnieki, un notika lielā ballēšanās. Mēs bijām uzaicinājuši arī Kirhenšteinu, tolaik viņš bija Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētājs, un Kirhenšteins tiešām atnāca. Viņam līdzi bija tikai viens apsargs, un par to pašu Kirhenšteins pukstēja: “Ko tie krievi man mācas virsū?! Man nevajag nekādu apsardzi.”” [4]

Līdz pat piecdesmito gadu beigām karnevāli tika vadīti diezgan drūmā un nabadzīgā atmosfērā, praktiski bez jebkādām dekorācijām, un visa ballēšanās beidzās pulksten divpadsmitos vakarā. Cilvēkiem bija bail sanākt kopā, bail piesaistīt sev uzmanību, vērienīgiem svētkiem (tai skaitā uzkodām un alkoholam) trūka naudas, mūziķus nolīga par blatu. Situācija, stāsta tēlnieks Arvīds Drīzulis, drusku mainījās piecdesmito gadu beigās: “Tas bija 1958. vai 1959. gads, tagad grūti pateikt. Tas bija pirmais pa īstam vērienīgais karnevāls pēc kara. Tolaik karnevāli skaitījās ļoti prestiži. Tēma bija “Vecrīga”, mums bija kolosālas dekorācijas, rotāšanu vadīja Aleksandrs Stankevičs: bija gan Pulvertornis, gan Vecrīgas ieliņas.”

Karnevāla galvenā daļa tolaik notika Mākslas akadēmijas aulā, kur uzstājās tādas slavenības kā igauņu aktieris Bruno Oja un citi. Dejas un atrakcijas akadēmijā atkal esot ilgušas līdz rītausmai: polonēze bēniņos, krāšņas maskas, priekšnesumi. Jau tad sākās nedienas ar tiem, kas karnevālā gribēja tikt bez biļetes. Vispopulārākais bezbiļetnieku ceļš bija tualetes logi – palodzes nācies krāsot ar nežūstošu eļļas krāsu, lai varētu atpazīt tos, kas akadēmijā iekļuvuši neaicināti, jo karnevāli bija paredzēti tikai studentiem un pāris draugiem ar ielūgumiem. Vēlākos gados, lai tiktu vaļā no bezbiļetniekiem, izveidoja speciālu brigādi, kas sastāvēja lielākoties no tēlniekiem, un viņu uzdevums bija izmest pa sētas durvīm tos, kas iekļuvuši karnevālā bez samaksas. Daži asprāši pie akadēmijas logiem slēja trepes kā kuģa abordāžā, tāpēc netālu kārtības labad vienmēr patrulēja milicija, kas gan nemēdza neaicināta jaukties karnevāla norisē.


Sešdesmitajos gados zuda tradīcija katram karnevālam piešķirt savu nosaukumu un tēmu, bet jautrība tikai uzņēma apgriezienus: tradicionālajā priekšnesumu daļā ar mazo gulbīšu deju uzstājās bars plecīgu, pačkās saģērbtu puišu, spēlēja populārā grupa “Džokeri”, bet smalkas dekorācijas karnevālam veidoja mākslinieki Aleksandrs Stankevičs un Jāzeps Pīgoznis. Gandrīz visas maskas tolaik bija rūpīgi pārdomāts roku darbs, kuras karnevāla apmeklētāji sāka gatavot jau laikus. Maz bija tādu, kas savus tērpus aizlienēja no teātra vai kā citādi apgāja to veidošanas procesu. Īpaši iespaidīgi bija tēli, kurus kopā veidoja pieci, seši cilvēki, kas bija pārģērbušies par kamieli vai kādu citu dzīvnieku. Tomēr ne tikai tā bija iespējams piesaistīt uzmanību – grafiķis Valdis Villerušs īpaši spilgti atceras kādu studenti no septiņdesmito gadu karnevāliem, kas, ap kaklu aplikusi cilvēku zobu krelles, puskaila uzkāpusi uz galda un pēkšņi sākusi dejot aborigēnu dejas. Šokēt kādu ar kailumu tolaik gan bija grūti, jo netrūka modeļu, kas karnevāla tērpu vai drēbes vispār uzskatīja par apgrūtinājumu. “Mums akadēmijā sešdesmitajos bija diezgan aktīva ballīšu dzīve, karnevāli bija tikai daļa no daudzajiem pasākumiem. Padomju laikā, kad viss tika normēts un reglamentēts, akadēmija Latvijā bija vieta ar vislielāko radošās domas brīvību, un īpaši tas izpaudās karnevālā, tāpēc arī visas mūsu balles bija ļoti populāras. Cilvēki bija ieinteresēti un nāca, lai redzētu atmosfēru. Nāca arī funkcionāļi, bet maz bija to, kas ieradās, lai uzraudzītu, lielākoties viņi gribēja priecāties kopā ar pārējiem. Pēdējos padomju gados cilvēki no Drošības komitejas sēdēja pie galdiem, dzēra un dejoja kopā ar akadēmijas vadību. Mēs viņus pēc sejām zinājām, un visi bija draudzīgā pulkā,” stāsta Valdis Villerušs.

Ar politiskām tēmām tērpos studenti bija piesardzīgi, jo labi zināja, ka tepat blakus ir čekisti. Līdz zināmam līmenim piekopt abpusēju caur pirkstiem skatīšanās politiku bija izdevīgi, bet būtu nepareizi apgalvot, ka saķeršanos starp padomju varu un akadēmijas brīvdomību nebija vispār. To, ka incidenti ir bijuši, apliecina gleznotājs Kristaps Zariņš: “Gadījās, ka bija jāaiziet uz komjaunatnes komiteju vai dažkārt kaut ko pajautāja no Stūra mājas, bet vienmēr atbilde bija “mākslinieki”. To, ko varēja atļauties mākslinieki, nevarēja vienkārši mirstīgie. Vajadzēja atskaitīties par maskām, par to, kas ar tām īsti domāts, un tad nācās sacerēt pastāstiņus.” Akadēmija, un īpaši tās karnevāli, dzīvoja padomju realitātei paralēlā laiktelpā. Šī pretošanās un brīvdomības aura tikai paspilgtināja no pirmskara karnevāliem mantoto elitārisma oreolu, kas ir divi būtiskākie karnevāla leģendas ingredienti.

Septiņdesmito un astoņdesmito gadu karnevālos aizvien vairāk sāka ienākt akadēmijai nepiederoši cilvēki, tāpēc mākslinieki karnevāla laiku lielākoties pavadīja ceļojot starp darbnīcu telpās ierīkotajām intimitātes saliņām, kur, tālāk no trokšņa un burzmas, atsevišķi bija nocietinājies katrs no akadēmijas kursiem. Lejā, uz aulu, studenti devās tikai lai padejotu vai paklausītos mūziku: tolaik karnevālos spēlēja Pits Andersons, Uldis Stabulnieks, Mārtiņš Brauns, Ivars Kalniņš ar grupu “Tembrs”. 1981. gadā tieši Mākslas akadēmijas karnevālā pirmo reizi uzstājās arī rokgrupa “Pērkons”. Teju visiem, kas apmeklējuši šī laika karnevālus, visspilgtākās ir atmiņas par pasākumos spēlēto mūziku.

Darbnīcās tika daudz dziedāts un arī dzerts: “Bet bez tās dzeršanas nekur, katrā darbnīcā bija!” stāsta gleznotāja Inese Zariņa. “Atklāti jau nedrīkstēja ar pudeli, bet bija kritušie varoņi, ko pa durvīm iznesa aiz kājām un rokām. Pēc tam otrajā rītā cauri akadēmijai gāja tīrītāju brigāde, kas visu sakopa.” Būt tīrītājos nākamajā rītā pēc karnevāla vai arī naktī iet cauri visām telpām, lai vēlīniem svinētājiem aizrādītu, ka balle jau beigusies, bija visnepateicīgākais uzdevums.

Kā stāsta gleznotāja Baiba Vegere, būtiska septiņdesmito gadu karnevālu atšķirība no mūsdienām bija arī tā, ka viņi varējuši smēķēt iekštelpās: “Ne tikai karnevālā, bet arī pa dienu, viss gaiss bija zils no dūmiem.” Tomēr, atskaitot alkoholu, citu apreibinošu vielu viņu laikā nav bijis. No maskām Baibai Vegerei īpaši spilgtā atmiņā palicis gleznotājas un restauratores Ievas Lancmanes tērps: viņa bija pārģērbusies par Monu Lizu un tāpēc tika akadēmijā ienesta uz nestuvēm.

Astoņdesmitajos gados karnevālos sāka skanēt ārzemju mūzika, bet deviņdesmitajos gados dienaskārtībā atgriezās konkrētas karnevālu tēmas, līdz ar to tika piešķirtas balvas par oriģinālākajiem tērpiem. Par vēl kādu interesantu atšķirību, kas astoņdesmitajos gados parādījusies karnevāla gaisotnē, teoretizē gleznotājs un Mākslas akadēmijas prorektors Kristaps Zariņš: “Pēc stāstiem esmu nopratis, ka pirms astoņdesmitajiem gadiem bija saglabājies tāds filmas “Brīvdienas Romā” ritms, kur attiecības starp dzimumiem bija daudz atturīgākas. Astoņdesmitajos gados tie, kam meitenes nebija un kas uz karnevālu bija atnākuši vieni, gāja medībās. Sievietēm, savukārt, bija otrādi: viņām vajadzēja parādīt skaistumu. Tas bija liels satraukums – gaidīt, kad atnāks kāda būtne, kam varēs paskatīties zem maskas.” Kristaps Zariņš uzsver, ka astoņdesmitajos gados karnevāla seksuālā dinamika kļuva tiešāka un nekautrīgāka.

Neatkarīgi no tā, cik nozīmīga vai nenozīmīga, esoša vai neesoša šī izmaiņa bija astoņdesmitajos gados, skaidrs, ka šajās divās desmitgadēs karnevāli aizvien vairāk sāka līdzināties tiem, kādi tie ir mūsdienās. Šeit pie jau minētajām izmaiņām var piepulcēt faktu, ka Mākslas akadēmijā tika aizliegts smēķēt (audzēkņi un citi karnevāla dalībnieki gan to turpināja darīt tualetēs) un karnevālu sāka apmeklēt vēl vairāk viesu, kas nestudēja akadēmijā. Šajā laikā karnevālā par mūziku vairākkārt gādāja Ainars Mielavs, uzstājās “Dzelzs vilks”, Kaspars Bindemanis un Horens Stalbe. Kristaps Zariņš, kā jau akadēmijas prorektors, ir piedalījies arī nesenākos karnevālos; par vienu, kas noticis pirms kādiem četriem gadiem, viņš stāsta, ka “mūzikas skaļuma dēļ izsauca policiju, un tad es, pārģērbies par alvas zaldātiņu, rektors par cālīti, viņus sagaidījām.”

Šogad, 19. februārī, Latvijas Mākslas akadēmijā notiek 78. karnevāls ar tēmu “Virtuālais dārzs”. Ja skaita līdzi, pat atmetot trīs kara laikā nenotikušos karnevālus, jāsecina, ka vairāki karnevāli no kopējā aprēķina ir kaut kur nebūt izgaisuši. Kuri tie bijuši, kur palikuši – neviens īsti nezina. Varbūt šie karnevāli patiesībā ir notikuši, tikai tos aizmirsuši pieskaitīt. Tomēr jāsecina, ka šī tradīcija izrādījusies ļoti noturīga. Katrs no māksliniekiem, kam lūdzu pastāstīt par savu karnevālu pieredzi, cita starpā centās arī atbildēt uz jautājumu: kas galu galā karnevālos tik īpašs? Ievēroju viņu teiktajā kopsaucēju un pats nonācu pie atbildes, kas ir absolūti sentimentāla: visi izbijušie karnevālu apmeklētāji domā, ka viņu jaunības dienu karnevāli bija labākie.

[1] Kā izskatīsies Sumpurņa valstībā. Pēdējā Brīdī, Nr. 28, 03.02.1929.

[2] Karnevāls uz Noasa plosta. Elegantā Rīga, Nr. 2, 15.01.1930.

[3] “Spoku stunda” Mākslas akadēmijā. Jaunais Komunārs, Nr. 62, 12.03.1941.

[4] Blaua, L. Džemma Skulme. Nospiedumi. Rīga: Jumava, 2009, 248 lpp.

Raksts: www.satori.lv

/!\ error getUserIDFromUserName. /!\ error empty username or access token.